Var likties, ka Starptautiskā sieviešu solidaritātes diena (8. marts) ir kaut kas absolūti nevajadzīgs un kaut kāda Padomju Savienības palieka, galu galā dzīvojam taču attīstītā un modernā valstī, kur valda dzimumu līdztiesība un cilvēktiesības.

Ignorējam Sieviešu dienas vēsturi, kas ir stāsts par cīņu par emancipāciju un sieviešu vienlīdzību ar vīriešiem darba tirgū, izturamies tā it kā stikla griesti neeksistētu, it kā sievietes par vienu un to pašu darbu saņemtu to pašu algu ko vīrieši, it kā verdzība (tajā skaitā seksuālā) neeksistētu.

Ignorējam ar sievietēm saistīto gan šeit, gan citur. Uzskatām, ka dzīvojam cilvēktiesību paradīzē. Un neko nesakām. Vietējie un starptautisko organizāciju līderi dod priekšroku asfaltēt ceļus un eksportēt seminārus par to, kā labāk organizēt ierēdniecību, saucot to par attīstības sadarbību tā vietā, lai nodrošinātu pašu vienkāršāku lietu esamību slimnīcās un skolās, tāpēc vien, ka noasfaltētos kilometros esot vieglāk saskaitīt un ierakstīt atskaitēs. Un neko nesakām.
Mēs pieņemam, ka sievietes dzīvo pēc citiem noteikumiem kā vīrieši. Pieņemam, ka dot dzīvību ir nāvīgs risks miljoniem sieviešu. Un neko nesakām.

Ir beidzot jāatmet pārliecība, ka varam pasauli sadalīt divās daļās – tajā, kur dzīvo meitenes, kam paveicies, un tajā, kur dzīvo tās pārējās. Mums ir vajadzīga pasaule, kur meitenes mīl būt meitenes, kur meitenes ir tikpat vērtīgas kā puikas, pasaule, kur visas meitenes iet skolā un iemācās lasīt un rakstīt, pasaule, kur visas meitenes saņem visu informāciju un izglītību, ko vēlas, kur visas meitenes var brīvi izteikties, brīvi skriet un kliegt, spēlēties un dejot, raudāt un smieties tad, kad viņām tā gribas.
Mums ir vajadzīga pasaule, kur visas meitenes kļūst par sievietēm, kas var izvēlēties jebkuru profesiju, kas spēj veidot attiecības, ja vēlas, ar ko vēlas un kad vēlas, un spēj izvēlēties vai vēlas bērnus, kad tos vēlas un cik.

Un līdz brīdim, kad tā būs realitāte arī vistālākajos šīs planētas nostūros, mums ir vajadzīgas īpašas dienas, avīžu raksti, lekcijas un semināri, projekti un kampaņas. Un, ja realitāte mūs skumdina un sanikno līdz asarām, ļoti labi – tikai caur “tā vairs nevar turpināt” notiek pārmaiņas. Un sākums pārmaiņām var būt, piemēram, šī Amnesty International e-petīcija par to, lai uzlabotos ANO pieeja sieviešu tiesībām.

Papildus materiāli iedvesmai:

• Māšu mirstība un tas, cik vienkārši būtu mainīt situāciju pasaulē – BBC dokumentālā filma Dead Moms Don't Cry (2005)
• Eve Enslere stāsta par to meiteni, kas ir visos mūsos @ TED un spēku, kas piemīt meitenēm

Un filmas, kas atgādinās, ka arī “attīstītajās valstīs” meiteņu dzīve ne vienmēr ir medusmaize:

• Freedom Writers (2007)
• Nothing is Private (2007)
• Fish Tank (2009)
• Precious (2009)